Tuneļa sindroms

Roku darba veicēji, kuriem vairākus desmitus gadu diendienā lielākā slodze bijusi tieši uz plaukstām un plaukstu locītavām, mūža otrajā pusē sūdzas par sāpošām, tirpstošām, nejūtīgām plaukstām. Viens no iemesliem varētu būt karpālā tuneļa sindroms, ko iespējams ārstēt un arī vēlīnās ārstēšanas rezultāti ir labi.

Kas ir tuneļa sindroms?

Pa apakšdelmu iet vairāki nervi: divi varenākie- ulnārais un mediānas nervs. Vietā, kur plauksta piestiprināta apakšdelmam, kaulus kopā satur saites, locītavas, locītavu somiņas. Viena no galvenajām saitēm, kas satur plaukstas locītavu, ir saite, kas stiepjas pāri plaukstas pamatnei iekšpusē. Tā ir stipra un masīva, bet kā jebkura organisma sastāvdaļa, kas pakļauta pārliekai ietekmei- aukstumam, mitrumam, skābēm, fiziskai slodzei-, tā izmainās. Organisms savukārt milzīgai slodzei vai ārējai iedarbībai pakļauto saiti stiprina- tā kļūst biezāka. Šad tad tā kļūst biezāka arī no iekaisuma un saaugumiem, taču lielākoties no smaga darba, kas jāveic, piemēram, slaucējām, ar rokām ik dienu izslaucot vairākas govis. Karpālā tuneļa sindroms izplatīts arī zvejniekiem, kas ar kailām rokām velk tīklus, sievietēm, kuras diendienā lāpa tīklus, tālbraucējiem autovadītājiem, traktoristiem, arī rūpnīcu strādniekiem, kas diendienā strādā ar ķīmiskām vielām vai noslogo pirkstus vērpjot, bet var būt tiem, kas strādā pie datora, ka arī jebkuras citas profesijas pārstāvjiem.
Zem šīs saites, ko dēvē par karpālo tuneli, stiepjas divi lielāki nervi, bet galvenais- mediānais jeb vidusnervs. Ja šī vieta iekaist, rodas saaugumi vai saite sabiezē, tunelis sašaurinās, nospiežot nervu un mazos asinsvadus, kas baro nervu. Šādā gadījumā pacientu sūdzas: „Man tirpst rokas, ka nevaru izslaukt govi, adīt,” „tirpst rokas un nevaru sajust stūri”.
Tomēr jāatceras, ka plaukstas var tirpt, dedzināt, sāpēt vai kļūt nejūtīgas arī mediānā nerva iekaisuma dēļ; nervs var būt nospiests pēc apakšdelma vai augšdelma kaula lūzumiem elkoņa un pleca locītavās; šādi simptomi var būt, ja nervs nospiests kakla līmenī; pirksti var tirpt kakla osteohondrozes gadījumā. Šīs nianses spēj atšķirt tikai speciālists, tomēr daudzos gadījumos ārsti, nenoskaidrojot patieso roku tirpšanas iemeslu, izraksta pacientam zāles vai blokādes, aizmirstot, ka vispirms jānoskaidro tirpšanas vai sāpju iemesls.

Diagnostika

Precīzi noteikt, kurš nervs nospiests, var, veicot elektromiogrāfiju(nosaka nerva dzīvotspēju un vadīšanas spēju), magnētisko rezonansi (izmeklēšana parāda nerva struktūru, muguras smadzenes, muguras smadzeņu saknītes) vai kompjūtertomogrāfiju(labi var redzēt kaulu izaugumus, skrimšļus, radziņus, sabiezētās saites), kā arī pārbaudot asins analīzes(nosaka, vai organismā nav radies iekaisums).

 

Ārstēšanās iespējas

Pirmajā brīdī, kad sākušas tirpt rokas, uzreiz nebūt nav jādodas pie speciālista. Sākotnēji rokas vajadzētu pavannot, pirms gulētiešanas tās paturot siltā ūdens vanniņā, kurai pievienotas viena divas saujas rupjās sāls vai aptiekās un veikalos nopērkamā vannas sāls( deva norādīta uz iepakojuma). Pēc tam rokas jānosusina un „jāpabaro” ar krēmu, ieteicams krēms zīdaiņu ādas kopšanai, kas mīkstinās gan ādu, gan zemādas saites. Roku vannošana profilaktiski šad tad būtu jāveic visu to profesiju pārstāvjiem, kuriem ikdienas darbā ir pastiprināta slodze uz plaukstām, plaukstu locītavām. Rokas jāsargā no aukstuma un arī karstuma, uzvelkot cimdus, kā arī fiziskiem ievainojumiem.
Ja sāls vannas nelīdz, ieteicams konsultēties ar ģimenes ārstu, bet var uzreiz doties pie neirologa, neiroķirurga vai ortopēda. Speciālists atkarībā no sūdzības izrakstīs zāles, ziedes, injekcijas, ieteiks apmeklēt fizioprocedūras vai nosūtīs uz kādu no jau minētajiem izmeklējumiem.
Ja kaite tomēr izrādīsies nopietnāka, kādā no piecām neiroķirurģijas klīnikām Rīgā, kā arī Rēzeknē, Daugavpils un Liepājas centrālajās slimnīcās jāveic blokādes vai arī plaukstas jāoperē. Blokādi veic, lai pievadītu zāles nerva saspieduma vietai,- tās var būt pretsāpju, pretiekaisuma, nervu audus barojošas, pret saaugumu utt. Tas ir katra speciālista ziņā.
„Nevajag baidīties no ķirurģijas, jābaidās no... ķirurgiem,” šo humoristisko teicienu izlasīju uz sienas kādā ASV klīnikā. Jokā ir daļa patiesības. Karpālā tuneļa sindroma operācija it kā ir ļoti vienkārša- jāpāršķeļ saite un tuneļa viena mala ir vaļā, atslogojot nervu, tomēr operācijas laikā jālieto optika, lai nesabojātu audus. Pasaules prakse rāda, ka operējot 1% gadījumu iespējamas komplikācijas, par ko noteikti pacients pirms operācijas jāinformē. Operācijas gaitā var  būt asiņošana, jo blakus atrodas artērija, pavirši strādājot, var sabojāt cīpslas, kā arī citus apkārtējos audus. Laba metode ir arī endoskopiskajā ķirurģijā, bet tā pielietojama pēc stingrām profesionālām indikācijām.
Pacientam jāzina, ka ķirurģiska iejaukšanās var nedot vēlamo rezultātu, ja slimniekam slikti saaug brūce, proti, slikti dzīst vai veidojas rētas. Grieziena rētaudi var stimulēt tuneļa sašaurināšanos. Tāpēc ārsts būtu jāinformē par to, ka pacientam pēc operācijas vai traumas veidojas rētas, un, iespējams, mēģināt problēmu novērst endoskopiski vai ar zālēm. Var būt arī gadījumi, ka mediānais nervs bijis stipri nospiests un ne zāles, ne operācijas to nespēj atjaunot.
Bieži tuneļa sindroms skāris abas plaukstas, tomēr neiesaku abas rokas operēt uzreiz, lai gan šad tad pacienti uzstāj, jo pēc operācijas vajadzēs vismaz vienu roku, ar ko normāli paēst un saģērbties. Pēc operācijas vismaz divas nedēļas nav ieteicams strādāt fizisku darbu, bet, ja tomēr jāstrādā, jāvelk cimdi. Brūce sliktāk dzīs, ja pacients lietos alkoholu vai nesargās plaukstu, jo viegli var iekļūt infekcija. 5-7 dienas pēc operācijas jānēsā ģipša longete vai speciāla ortoze.
Karpālā tuneļa operācija ir valsts atmaksāts pakalpojums. Privātklīnikā, ieskaitot izmeklēšanu, tā izmaksās 99,- latu.
Strādājot jau vairāk nekā 25 gadus neiroķirurģijā, esmu novērojis, ka pacienti bieži ierodas pie ārsta, kad slimība ļoti progresējusi. Bieži pacienti ārstējušies haotiski, paši lietojot medikamentus, paši izvēloties fizioprocedūru, paši lūdzot ārstam veikt blokādi. Šāda haotiska rīcība slimību paasina, kā likums slimības diagnostika veikta pavirši vai nemaz un bieži šie cilvēki vīlušies medicīnas iespējās, ārstējot tuneļa sindromu. Tomēr neefektīvā ārstēšanās bieži vainojama pacientu un ārstu neveiksmīgā sadarbības forma.